3DKINOIETEKMEUZREDZI


    •  

       

     

     

     

    Autore: Alise Kalteniece B.Sc.,

    Darba vadītāja: Gunta Krūmiņa Dr.phys., LU docente

    Datums: 17.10.2011

     

    Foto: GettyImages, UrbanPicture.lv kolāža

     

     

    KOPSAVILKUMS

     

    MĒRĶIS: Izvērtēt iemeslus, kas izsauc redzes problēmas un sūdzības skatoties 3D kino.

     

    DALĪBNIEKI: Aptaujā piedalījās 230 respondenti veumā no 10 līdz 66 gadiem, no tiem 170 sievietes un 60 vīrieši. Vidējais respondentu vecums bija 20 gadi. Anketu analizēšanas rezultātā tika atlasītas 3 cilvēku grupas stereoasuma novērtēšanai: 23 dalībnieki kontrolgrupā, 21 dalībnieks grupā ar sūdzībām, skatoties 3D, un 7 dalībnieki, kas neredz 3D efektu.

     

     

    METODE:

    1. Anketēšana

    2. Stereoredzes novērtēšana:

    • Stereoredzes tests ar tāluma projektoru (kvalitatīvais tests);
    • TNO tests (anaglifa kvantitatīvais tuvuma tests);
    • Titmuss tests (polarizētais kvantitatīvais tuvuma tests).

     

     

    REZULTĀTI: Pēc aptaujas rezultātiem 50% respondentu apgalvoja, ka ir nepatīkamas sajūtas, skatoties 3D kino. Tika noskaidrots vai, ir problēmas saskatīt 3D efektu. 15% vīriešu un tikpat daudz sievietes problemātiski uztver 3D efektu. Visizteiktākās sūdzības, skatoties 3D kino, ir 41% acu nogurums, 17% spiediena sajūta acīs un 16% acu sāpes.

    Stereoredzes novērtēšanā TNO testā vislabākos rezultātus uzrādīja kontrolgrupa, sasniedzot stereoslieksni 30”, grupai, kam 3D kino izsauc kaut vienu blakusefektu (sūdzību grupa) arī tiek uzrādīti labi rezultāti, taču salīdzinoši mazāk, vairākumam stereoslieksnis bija 120”. Tikai viens subjekts, kas neredz 3D, uzrādīja stereoslieksni 480”

    Titmuss testā (dzīvnieki) lielākās daļas kontrolgrupas un sūdzību grupas stereoslieksnis ir 100”, kas ir testa maksimālais slieksnis, savukārt subjekti, kas neredz 3D efektu, sasniedza gan 100” (1 subjekts), gan 400” (4 subjekti).

    Titmuss testā (apļi) rezultāti ir ievērojami labāki. Lielākās daļas kontrolgrupas un sūdzību grupas stereoslieksnis bija 40”, savukārt 5 subjekti, kas neredz 3D efektu, uzrādīja 400” stereoslieksni.

     

    SECINĀJUMI: Vairāk kā puse respondentu, respektīvi, 65% dod priekšroku 2D formāta filmām, kā iemesls tiek minēts redzes diskomforts, kas rodas skatoties 3D kino – galvassāpes 7%, acu nogurums 41% utt. Salīdzinot ar Lielbritānijā „The Eyecare Trust” veikto pētījumu, kur tika konstatēts, ka 10-12% iedzīvotāju neredz 3D efektu, pēc bakalaura darba aptaujas rezultātiem tika konstatēts, ka 17% respondentu Latvijā ir grūtība saskatīt 3D efektu. Filmas, kas rada redzes diskomfortu, ir veidotas uz polarizācijas metodes. Salīdzinot stereoslieksni visām 3 grupām, vislabākos rezultātus uzrādīja kontrolgrupa, kur vidēji stereoasums TNO testā 89”, Titmuss (apļi) 51” un Titmuss (dzīvn)100”. Grupa ar sūdzībām uzrādīja TNO testā 108”, Titmuss (apļi) 69”, Titmuss (dzīvn) 105”. Grupai, kas neredz 3D efektu, vidējās vērtības TNO testā 480”, Titmuss (apļi) 400”, bet Titmuss (dzīvn) 340”.

     

    Atslēgas vārdi: stereoredze, stereoaklums, stereoasums, 3D kino.

     

            Stereoredze

    Stereoredze ir viens no galvenajiem nosacījumiem, kas dod mums iespēju orientēties telpā. Tas ir viens no cilvēka redzes sistēmas procesiem, kas dod informāciju par redzētās ainas dziļumu, kā arī trīsdimensionālās ainas uztveri. Tā mums parāda nelielo atšķirību vienas acs relatīvajā perspektīvā attiecībā pret otru aci. (1)

    Katra acs uztver savu skatu (skat.1.1.1.att.). Abi atdalītie attēli tiek nosūtīti uz smadzenēm, kur tie tiek apstrādāti. Kad abi attēli vienlaicīgi nokļūst smadzeņu mugurējā daļā, tie tiek apvienoti vienā attēlā. Mūsu prāts sakombinē abus attēlus, savienojot līdzības un pievienojot nelielās atšķirības, ko uztver katra acs. Rezultātā iegūst pavisam atšķirīgu attēlu. Sakombinētais attēls ir vairāk kā tikai abu attēlu „summa”. Tas ir trīsdimensionāls stereo attēls (2).

    Stereoasums ir mazākā dziļuma atšķirība, kuru mēs vēl varam pamanīt. Tas ir dziļuma diskriminācijas slieksnis. Lai pamanītu pavisam niecīgas dziļuma atšķirības, to var panākt ar mērķu foveālo fiksāciju, kas atrodas fiksācijas plaknē (horopterā). Stereoslieksni mēra ar telpiskajām nobīdēm. (3) Kaut arī stereoasums ir nebojātas stereopses rādītājs, tas nenozīmē, ka labāks stereoasums norāda uz labāku stereopsi. Piemēram, var būt labs stereoasums, bet izpildot dziļuma saskanības noteikšanas testu, var tikt uzrādīta vāja dziļuma uztvere, kas varbūt dziļuma uztveres slīpuma dēļ, līdz ar to ietekmējot stereoskopisko precizitāti. (4)

    Ne visi cilvēki ir iecienījuši 3D kino, jo ne visiem ir iespēja redzēt 3D efektu. Owen raksta (5), ka aptuveni 2-12% cilvēku nevar novērtēt video, kas tiek rādīts 3D formātā. Tam varētu būt divi iemesli:

    1.       nevar redzēt 3D efektu;

    2.       var redzēt 3D efektu, taču ir nepatīkami blakus efekti, piemēram, galvassāpes un nelabums.

    Ja cilvēks nevar redzēt 3D efektu, tad to sauc par stereoaklumu, pretējā gadījumā to var attiecināt uz monokulāru redzi, „plakanas” virsmas skatītāju vai arī dziļuma uztveres trūkumu. (5)

    Habermehl, optometrists, (6) skaidro, ka daži cilvēki nevar redzēt 3D efektu redzes problēmu dēļ. Tas varētu būt dažāds refraktīvais stāvoklis – viena acs var būt daudz tuvredzīgāka vai tālredzīgāka par otru aci. Iemesls varētu būt arī astigmātisms, kā dēļ nevar skaidri redzēt, kā arī ambliopija. (6)

    Parasti, ja objekts tuvojas personai, tad acis atbild divos veidos. Tās konverģē un pagriežas uz iekšpusi, lai sekotu objektam (piemēram, ja izstieptu pirkstu tuvina degunam). Tajā pašā laikā, kad objekts tuvojas, tad acis fokusē un saglabā skaidru tā attēlu, mainot lēcas izliekuma formu. Šādu procesu sauc par acs akomodāciju.

    Bet, ja 3D objekts lido „ārpus” ekrāna, tas izsauc maņu konfliktu. Acīm vajadzētu rotēt uz iekšpusi, sekojot objektam, bet tai pašā laikā tām vajadzētu saglabāt fiksētu fokusu uz ekrāna virsmas. Tādējādi acis konverģē bez akomodācijas. (7)

    Par redzes problēmām liecina (6):

    1.      Ja 3D efektu neredz uzreiz, bet tikai pēc ~30 sekundēm.

    2.      Ja 3D efektu redz, bet ir tādas blakusparādības kā galvassāpes vai arī acis sāp. Tas nozīmē, ka acīm ir lielāka piepūle nekā vajadzētu.

    3.      Ja ir nepieciešamība paņemt pauzes filmas demonstrēšanas laikā, lai atpūtinātu acis.

    4.      Ja neredz 3D efektu, tad problēma nav tikai specefektos. Redzes problēmas var traucēt koncentrēšanās spēja, lasīšanas teksta saprašana.

    3D kino industrija - vēsture un mūsdienas

    3D tehnoloģijas ēra aizsākās ar fotogrāfijas pirmsākumiem. 1844.gadā Deivids Brjūsters izgudroja stereoskopu. Tas varēja pārveidot attēlus 3D formātā. Otrā pasaules kara laikā stereoskopiskās kameras bija modē.

    1855.gadā tika izgudrots kinematoskops – stereo animācijas kamera. Tā spēja radīt kustīgus 3D attēlus. 1915.gadā tika producēta pirmā anaglifa filma, kur tika izmantotas 3D brilles, kas sūtīja katrai acij savu attēlu. 1922.gadā tika demonstrēta pirmā 3D filma „Mīlestības spēks”, savukārt 1935.gadā tika producēta pirmā krāsainā 3D filma.

    1950.gadā 3D tehnoloģija atkal guva milzīgu popularitāti. Ne visi kinoteātri bija aprīkoti ar 3D tehnoloģiju. Jau 1947.gadā 3D filmas tika producētas arī Padomju Savienībā.

    1960.gadā tika izlaista jauna 3D tehnoloģija, kuru sauca par „Kosmosa redzi”. Šajā tehnoloģijā tika izmantoti divi attēli, kurus izdrukāja vienu uz otra uz vienas sloksnes. Tam bija nepieciešams viens projektors ar speciālu lēcu. Bija grūti izmantot divas kameras, jo tām vajadzēja perfekti sakrist.

    1970.gadā Alans Silifants un Kriss Kondons izstrādāja jaunu stereo tehnoloģiju. Šajā 3D tehnoloģijā divi attēli tika piespiesti viens pie otra uz vienas 35mm filmiņas sloksnes. Tika izmantota speciāla lēca, kas paplašināja attēlu, izmantojot vairākus polaroīdos filtrus.

    1980.gadā vēl joprojām producēja filmas ar tehnoloģiju „Kosmosa redze”, taču IMAX sāka producēt 3D filmas, kas pieprasīja matemātisko precizitāti. Tas izraisīja acu nogurumu.

    No 2000.gada līdz mūsdienām 3D filmās tiek izmantotas jaunākās HD kameras. (8)

     

    SECINĀJUMI:

     

    1.                        Pēc aptaujas rezultātiem tika noskaidrots, ka vairāk kā puse, respektīvi, 65% respondenti dod priekšroku filmām, kas tiek demonstrētas 2D formātā, kā iemesls tiek minēts redzes diskomforts, kas rodas skatoties 3D kino – galvassāpes 46%, acu nogurums 9% utt. Tāpat arī 4% no kopējā respondentu skaita, apgalvoja, ka 2D filmas arī radot dažādas astenopijas, kas liek domāt, ka sūdzības rodas atkarībā no tā, kā konkrētais cilvēks uztver 3D efektu, kā arī redzes problēmas (anizometropija, ambliopija utt.).

    2.                        Salīdzinot ar Lielbritānijā „The Eyecare Trust” veikto pētījumu, kur tika konstatēts, ka 10-12 % Lielbritānijas iedzīvotāju neredz 3D efektu, pēc bakalaura darba aptaujas rezultātiem tika konstatēts, ka 17% respondentu Latvijā ir grūtības saskatīt 3D efektu.

    3.                        Darbā tika konstatēts, ka filmas, kas rada redzes diskomfortu, ir veidotas uz polarizācijas metodes bāzes, savukārt no aptaujā esošajām filmām tikai viena filma bija veidotas ar anaglifa metodi („Spiegu bērni” 13% izraisīja sūdzības). Līdz ar to ir grūti salīdzināt abas metodes, jo anaglifa metode ir ievērojami senāka un mazāk izmantota Latvijā.

    4.                        Salīdzinot stereoslieksni visām 3 grupām – kontrolgrupai, sūdzību grupai un grupai, kas neredz 3D, - vislabākos rezultātus uzrādīja kontrolgrupas subjekti, kur vidējais stereoasums TNO testā bija 89 loka sekundes, Titmuss testā (apļi) – 51 loka sekunde, bet Titmuss testā (dzīvnieki) – 100 loka sekundes. Sūdzību grupai vidējais stereoasums TNO testā bija 108 loka sekundes, Titmuss (apļi) – 69 loka sekundes, savukārt Titmuss (dzīvnieki) – 105 loka sekundes.

    5.                        Grupai, kas neredz 3D efektu, TNO testā vidējā stereoasuma vērtība bija 480 loka sekundes (lai gan šādu rezultātu uzrādīja tikai viens subjekts), Titmuss testā (apļi) – 400 loka sekundes, bet Titmuss testā (dzīvnieki) – 340 loka sekundes. Tikai viens subjekts uzrādīja stereoasumu 100 loka sekundes, kas liecina, ka iespējams šim cilvēkam tomēr ir stereoredze.

     

    IZMANTOTĀ LITERATŪRA:

     

    1.             Hill, A. What is stereoscopic vision? [tiešsaiste] – [atsauce 24.01.2011.]. Pieejams: http://www.wisegeek.com/what-is-stereoscopic-vision.htm.

    2.             Cooper, R. Stereo Vision starts with two views. [tiešsaiste] – [atsauce 22.01.2011.]. Pieejams: http://www.vision3d.com/stereo.html.

    3.             Carterette, C. E., Friedmann, P. M.. Seeing. Handbook of perception and cognition. 2nd Edition. San Diego: Academic Press, 2000, 223 p.

    4.             Steinman, B. S., Steinman, A. B., Garzia, P. R. Foundations of Binocular Vision. New York: The McGraw-Hill Companies, 2000, 365 p.

    5.             Owen, D. Stereo-blind: People who can’t see 3D. [tiešsaiste] – [atsauce 28.01.2011.]. Pieejams: http://www.mediacollege.com/3d/depth-perception/stereoblind.html.

    6.             Armstrong, D. Can’t see 3D? Here’s why! [tiešsaiste] – [atsauce 28.01.2011.]. Pieejams: http://www.connectmidmichigan.com/news/story.aspx?id=253449.

    7.             O’Connor, A. The Claim: 3-D Movies Can Induce Headaches and Sickness. [tiešsaiste] – [atsauce 24.01.2011.]. Pieejams: http://www.nytimes.com/2010/02/09/health/09really.html?_r=1.

     

     


     ATPAKAĻ